Esmu Rihards, 34 gadus vecs automehāniķis no Ventspils. Mana ikdiena rit starp eļļas traipiem, dzinēju troksni un klientu sūdzībām par bremzēm, kas čīkst. Darbs ir smags, bet godīgs. Brīvajā laikā man patīk atpūsties – ne jau vienmēr ar alu rokā un hokeju televizorā. Reizēm gribas ko citu, kaut ko, kas pagriež smadzenes uz citu frekvenci. Tā nu pirms pāris mēnešiem es nejauši uzgāju Vavada. Kolēģis darbnīcā, Jānis, pieminēja, ka viņš tur spēlējot slotus, kad vienkārši gribas atslēgties. ""Pamēģini,"" viņš teica, ""tev patiks."" Es iebļāvos, ka tās ir muļķības, taču vakarā, kad mājās valdīja klusums un sieva jau gulēja, es atvēru telefonu.
Pirmā reize nebija nekas īpašs. Ieliku pāris eiro, pagriezu slotu – un zaudēju. Vēl pāris eiro – atkal nekas. Domāju, nu labi, tas ir kā ar makšķerēšanu – dažreiz ķer, dažreiz ne. Bet tad pienāca tā diena, kad es sajutos kā īsts
lucky latvian. Nezinu, kāpēc tieši tad. Varbūt tāpēc, ka nedēļa bija grūta – viens motors padevās, un man nācās strādāt virsstundas. Varbūt tāpēc, ka mājās bija saspīlējums ar rēķiniem. Es apsēdos uz dīvāna ar kafiju, atvēru Vavadu un ieliku kādus 10 eiro. Spēlēju kādu spēli ar augļu tēmu. Sākumā nekas – mazi griezieni, pāris centu balvas. Un tad, pēkšņi, ekrāns sāka mirgot. Skaņas, gaismas, skaitļi griezās kā traki. Es sastinga, un kafija gandrīz izlija. Uzvarēju 150 eiro. Tas nav miljons, bet man tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Sirds dauzījās kā āmurs. Sieva nāca istabā un jautāja, vai man nav slikti. Es tikai pasmaidīju un teicu, ka viss kārtībā.
Tā mana pieredze ar Vavada sākās. Ne jau tāpēc, ka es būtu kaislīgs azartspēļu fans. Nē. Drīzāk tāpēc, ka tas ir ātrs adrenalīns, kad dzīve ir pelēka un vienmuļa. Jūs zināt, kā tas ir – darbā sviedri, mājās rutīna, un pa vidu tikai nedēļas nogales, kas paiet, skatoties televizoru. Man Vavada kļuva par nelielu bēgšanu. Nevis no realitātes, bet uz citu realitāti, kurā varu justies kā varonis. Varbūt tas izklausās muļķīgi, bet es patiesi izbaudu procesu. Kāpēc? Jo tas nav tikai par naudu. Tas ir par to brīdi, kad tu nospied pogu un neesi pārliecināts, kas notiks. Līdzīgi kā metot kauliņu spēlē ar draugiem.
Otrā reize bija vēl interesantāka. Es biju atslābinājies pēc garas darba dienas, uztaisīju tēju un apsēdos pie datora. Sieva bija pie māsas, un es varēju mierīgi pavadīt stundu. Izvēlējos citu spēli – kaut ko ar kovbojiem un rietumu tēmu. Es sāku ar mazām likmēm, tikai 20 centi. Spēlēju nesteidzīgi, vērojot, kā griežas ritenis. Pēkšņi – bonusa raunds. Es pat nesapratu, kas notiek. Ekrāns pārvērtās, un es sāku vākt zvaigznes. Beigās laimests bija 45 eiro. Mazāk, bet tomēr patīkami. Es atkal sajutu to pašu – manas smadzenes atbrīvojās no ikdienas stresa. Tas ir kā meditācija, tikai ar lielāku sirdsdarbību. Un, protams, es atkal sev teicu: ""Tu esi īsts lucky latvian, ja vari uzvarēt pat vakarā pēc smagas dienas.""
Trešais laimests bija pats interesantākais. Tas notika pirms divām nedēļām. Man bija brīva diena, un es nolēmu pamēģināt kaut ko citu – tiešraides spēli ar kārtīm. Es vienmēr domāju, ka tās ir garlaicīgas, bet nē. Dīleris bija smaidīgs puisis, un spēlētāji čatā jokoja. Es ieliku 20 eiro, un pēc dažām kārtām mans konta atlikums dubultojās. Es nevarēju noticēt. Tas nebija liels laimests, tikai 50 eiro, bet tas notika tik ātri un tik vienkārši. Sajūta bija kā uzvarētāja – kā kad tu trāpi pa bull’s eye šautuvē. Es pat piezvanīju Jānim un teicu: ""Hei, es esmu tas lucky latvian, par kuru tu runāji!"" Viņš pasmējās un teica, ka tas tikai sākums.
Tagad es spēlēju Vavada reizi nedēļā. Ne vairāk. Man ir noteikums – ielieku tikai to naudu, ko esmu gatavs zaudēt, un nekad necenšos atgūt zaudēto. Tas ir kā ar alu – tu dzer, lai izbaudītu garšu, nevis lai piedzertos. Vai arī kā ar makšķerēšanu – tu sēdi un gaidi, bet, ja nakož, tas ir bonuss. Tāpēc iesaku ikvienam, kam garlaicīgi vai kas meklē mazu adrenalīnu: pamēģiniet. Bet dariet to ar galvu. Nekad nelieciet pēdējo naudu. Nekad neesiet agresīvi. Esiet mierīgi un izbaudiet procesu. Jo, kad jūs uzvarat, pat nelielu summu, tas maina garastāvokli uz visu dienu.
Protams, es zinu, ka daudzi saka, ka azartspēles ir slikti. Bet viss ir atkarīgs no cilvēka. Ja tu spēlē, lai aizpildītu tukšumu, tad jā, tā var kļūt par problēmu. Bet, ja tu spēlē, lai izklaidētos, kā es, tad tas ir tikai patīkams hobijs. Un, godīgi sakot, dzīvē ir tik maz brīžu, kad tu jūties kā uzvarētājs. Darbā tu esi tikai darbinieks. Mājās tu esi tēvs vai vīrs. Bet pie spēļu automāta tu esi pats sev noteicējs. Tu izlem, kad griezt, kad beigt. Un, ja tev paveicas, tu ej prom ar smaidu.
Mans galvenais padoms ir vienkāršs: nebaidieties izmēģināt, bet negaidiet, ka kļūsiet miljonārs. Esiet reālisti. Un atcerieties – jebkurš var būt lucky latvian, ja vien viņš ir gudrs un pacietīgs. Vavada man ir devis ne tikai naudu, bet arī pārliecību, ka dzīvē vienmēr ir vieta pārsteigumiem. Un tieši tāpēc es turpinu spēlēt. Ne jau tāpēc, ka esmu atkarīgs, bet tāpēc, ka tas ir mans veids, kā atpūsties un izbaudīt mirkli. Tāpēc, nākamreiz, kad jums būs brīva vakara stunda, atveriet Vavada. Un, kas zina, varbūt arī jūs sajutīsiet to pašu, ko es – vieglu, patīkamu satraukumu un prieku, kas nāk ar nelielu, bet sirsnīgu laimestu.
